Hokeja klubs

Beidzot man ir iespēja apsēsties dīvānā … ieliet sev glāzi alus un atskatīties uz vēl nesen notikušajām spēlēm.  Iespējams šī iemesla dēļ raksts būs pārāk garš un vietām arī garlaicīgs. Savu aprakstu sākšu ar spēli pret SteevIce  un daru to apzināti, kaut arī ir pagājis diezgan ilgs laiks kopš spēle jau ir aizvadīta.

Kā visiem zināms, tad spēle noslēdzās ar neizšķirtu rezultātu 2:2. Šajā spēlē Iksi demonstrēja atklātu, ātru un reizēm arī kombinaciozu hokeju bieži apdraudot pretinieka vārtus gan no tuvākas, gan no tālākas distances – nevar nepieminēt, ka pretinieku vārtos lieliski darbojās U.Eldmanis un tikai pateicoties viņam Iksi tā arī nespēja gūt vairāk par diviem vārtiem. Manuprāt, šīs spēles rezultāts neatspoguļoja tās patieso gaitu un šoreiz Iksi nebija pelnījuši šo neizšķirtu. Iksi bija pelnījuši uzvaru, taču pietrūka cīnītāju raksturs – mēs pārāk bieži paļāvāmies uz kaut kādām avantūrām gan uzbrukumā, kuras mums reizēm izdevās, gan aizsardzībā, kuras divas reizes mūs iegāza. Ja pareizi atceros, tad abus vārtus Iksi zaudēja vairākumā – muļķīgi kļūdoties savā aizsardzības zonā. Ja pirmajā reizē tā bija A.Kuzņecova neveiksmīgais paklupiens savu vārtu priekšā, tad otrajā reizē M.Krjažkovs nenosedza pretspēlētāju vārtu priekšā, kurš netraucēti guva vārtus. Neskatoties uz to, mans mērķis nav meklēt vainīgos, jo šo triju spēļu kopsavilkumu sāku ar šo spēli, lai atzīmētu pāris spēlētāju sniegumu šajā spēlē. Pat ne atsevišķus spēlētājus … iespējams man tas bija jāpamana jau agrāk, taču šajā tas spēlē tas izcēlās ļoti īpaši, proti, A.Vilciņa un J.Saulīša duets, kuri spēja pārvarēt viduszonu ar lieliskām, tālām, precīzām un savlaicīgām piespēlēm, kā arī bīstami apdraudēt pretinieka vārtus, sapinot karuseļus to aizsardzības zonā. Otrs duets, kurš arī nevar palikt nepamīts bija M.Krjažkovs un R.Beķeris. Mani novērojumi liecināja, ka R.Beķeris ar savām tālām piespēlēm ļoti bieži uzmeklēja tieši Mārtiņu un izvirzīja to uzbrukuma smailē, kas ļāva Mārtiņam arī gūt vārtus. Jāatzīst, ka tieši pēc šīs spēles pieķēru sevi pie domas, ka robežas starp otro un trešo maiņu vairs nav – nevar apgalvot, ka otrā maiņa būtu ar kaut ko pārāku par trešo un otrādi.  Abas šīs maiņas demonstrēja lielisku sniegumu un lielā mērā izšķīra spēles likteni. Ļoti ceru, ka J.Saulītis spēs iespējami īsākā laika posmā atgriezties ierindā, lai atkal demonstrētu dzeltenās maiņas teicamo saspēli. Tāpat mani nepamet cerība, ka R.Beķeris un M.Krjažkovs spēs atrast gan brīvo laiku, gan motivāciju, lai biežāk būtu treniņos un ar savu saspēlētību veidotu melnās maiņas kodolu.

Nākamā spēle pret Jozi manā skatījumā izvērsās pavisam pretēja tam, kā tika aizvadīta ne tikai iepriekšējā spēle pret SteevIce, bet arī visa sezona. Manuprāt, tieši šajā spēlē Iksi uzvaru izcīnīja – šī vārda vistiešākā nozīmē. Komanda parādīja savu saliedētību un neviens no Iksiešiem laukumā nesaudzēja ne sevi, ne savus spēkus. Runājot par spēku nesaudzēšanu, tad šī bija viena no tām spēlēm, kurā piefiksēju  J.Keišu, kurš lieliski nocīnījās visu pirmo un otro trešdaļu, taču iespaids radās, ka trešajai trešdaļai spēki nedaudz pietrūka, jo spēles temps bija gana augsts un arī spēka spēles netrūka. Runājot par spēles gaitu kopumā, tad šī bija sīksta cīkstēšanās ar labi spēlējošu pretinieku. Varbūt pirmajās divās trešdaļās Iksiem bija vairāk bīstamu momentu pie pretinieka vārtiem, tomēr jāatzīst, ka pēdējā trešdaļā  momenti netrūka arī pie Iksu vārtiem, kas deva iespēju sevi pierādīt jau kuro spēli lieliski spēlējošam Intam Bikartam. Arī pirmā maiņa šoreiz nepalika malā un spēja radīt daudz bīstamus ātrus uzbrukumus, tomēr spēles likteni izšķīra pavisam kas cits. Kā jau minēju iepriekš, tad uzvarēja komanda, kura cīnījās par katru ripu, līdz ar to izcelt atsevišķu spēlētāju sniegumu būtu, manuprāt, negodīgi.

Spēle pret Spartu izvērsās kā lielisks turpinājums jau iepriekš uzņemtajam tempam spēlē pret Jozi. Spēles sākums bija nedaudz drudžains un pretinieks spēja mūs brīžiem iespiest mūs aizsardzības zonā, izdarot vairākus spēcīgus raidījumus uz vārtiem no zilās līnijas. Netrūka arī ātru pretuzbrukumu uz mūsu vārtiem, no kuriem viens noslēdzās ar ļoti satraucošu momentu – Spartieši jau svinēja vārtu guvumu, kamēr tiesnesis pārliecinoši rādīja, ka vārtu guvums netiek skaitīts. Arī pēc video vairākkārtīgas noskatīšanās es nesapratu, kas bija par pamatu Spartiešiem domāt, ka vārti tika gūti – iespējams ripa šķērsoja vārtu līniju, bet tas notika jau pie izgrūstiem vārtiem. Saņemot šo auksto dušu, Iksi spēja ne tikai tikt ārā no savas aizsardzības zonas, bet novirzīt spēli pretinieka laukuma pusē. Nonākot laukuma otrajā pusē,  L.Alainis nopelnīja komandai pirmo vairākumu un tas deva savus rezultātus. Vispirms Sparta tika iespiesta savā aizsardzības zonā, bet mirkli vēlāk A.Jurševicam radās iespēja iziet vienam pret vārtiem un raidīt ripu virs vārtsarga ķērājcimda. Gan iegūtais vairākums, gan gūtie vārti vairoja pārliecība par saviem spēkiem un Iksi turpināja bīstami apdraudēt vārtus. Bīstamie uzbrukumi deva savus rezultātus un tika nopelnīts kārtējais vairākums … tā izspēle tika uzticēta pirmajai maiņai un tā atkal iespieda pretinieku tur, kur viņam ir jāatrodas, spēlējot mazākumā. Mēģinot izraidīt ripu no savas aizsardzības zonas tā atsitās pret J.Alaini un nonāca pie M.Briča, kurš pārvērta šo vairākumu vārtu guvumā. Statistikas rādītājos Iksi noteikti būs pakāpušies kādu vietu uz augšu, jo tika realizēts jau otrais vairākums. Loģiski būtu domāt, ka tas liks pretiniekam aizdomāties par to vai ir vērts tik daudz noraidīties un spēle varētu kļūt mierīgāka, tomēr notika pretējais. Sparta uzsāka agresīvu spēli, kura sāka kļūt aizvien nervozāka – viens incidents nomainīja otru, par laimi tie visa iztika bez nopietnām dūru cīņām, tomēr savu daļu nervus tas tomēr prasīja. Otrās trešdaļas izskaņā un trešās trešdaļas sākumā Iksi bija pazaudējuši spēles pavedienu un iestājās neliels haoss mūsu spēlē, bet par laimi to spēja kompensēt M.Vibornovs – apsteidzot notikumus, atzīšu, ka uzvara tika gūta lielā mērā pateicoties tieši viņam, jo tik aktīvs un uzvarēt gribošs M.Vibornovs sen nebija manīts. Varbūt tādēļ, ka arī viņš uztvēra to azartu, ar kuru cīnījās visa komanda. Diemžēl spēles izskaņā tika sapelnīti arī nevajadzīgi noraidījumi, daži no tiem bija cīņas karstumā, daži atbildot uz pretinieku asumiem – tas viss padarīja spēli vēl nervozāku, jo deva iespēju pretiniekam vairāk uzbrukt. Savukārt, Iksu uzdevums bija saglabāt vēsu prātu, lai neatbildētu uz pretinieka asumiem un nepieļautu nevajadzīgas kļūdas aizsardzībā. Diemžēl, tas izdevās tikai daļēji, jo vārti tika zaudēti vienā no mazākumiem. Lai arī spēles izskaņā spēle pārgāja uz Iksu aizsardzības zonu, tomēr trešajā trešdaļā Iksi spēja atkal lauzt spēles gaitu un nedaudz atgūties. Izdevās pat radīt dažus vārtu gūšanas moomentus pie pretinieka vārtiem, kur reālāko no tiem nespēja pārvērst vispirms M.Bricis, bet vēlāk arī A.Jurševics izejot vienam pašam pret vārtsargu.

Spēlē kopumā savu sniegumu parādīja pirmā maiņa, varbūt ne tik ļoti izcilu, lai to kā īpaši izceltu, bet gan tādu, kādu no tiem sagaida un salīdzinot ar iepriekšējām spēlēm, tad šoreiz pirmā maiņa attaisnoja savu statusu. Šķiet, ka pēdējās spēlēs uzbrucēji ir ieklausījušies ne tikai trenerī, cenšoties pildīt tā uzstādījumus, bet arī savos komandas biedros – aizsargos. Un aizvien biežāk tiek izmantot aizsargi ne tikai uzsākot uzbrukumu savā aizsardzības zonā, bet arī uzbrukuma zonā, dodot tiem iespēju apdraudēt vārtus no zilās līnijas. Bija patīkami redzēt, ka cilvēki, kuri vairs neapmeklē komandas treniņus tik bieži, spēja atrast savu spēli un motivāciju, lai palīdzētu komandai, un neizskatījās ne kripatiņu sliktāk.

Spēle pret Spartu bija otrā spēle pēc kārtas, kurā Iksi reāli nocīnījās un izdarīja to līdz galam. Man bija ļoti patīkami redzēt tik ļoti labi noskaņotu komandu, par ko visiem paldies. Tā tik turpināt !!!